Article from magazine «MUZIKAS SAULE» #6 (50) 2008 Riga, Latvia

Festivāls Porta pēc iepriekšējo gadu klejojumiem pa Lielo ģildi un Pasaules tirdzniecības centru šoruden atgriezās Sapņu fabrikā, ku¬ras gaisotne ir ideāli piemērota mūsdienu tautas mūzikai. Vienīgais mīnuss — ja skan sevišķi klusa un smalka mūzika, traucē zāles malā pie galdiņiem sēdošās sabiedrības saviesīgās balsis. Krievu akordeo¬niste Evelīna Petrova spēlēja akurāt klusu un smalku mūziku, tiesa, ne bez ekspansīvām epizodēm un teatrālām krievu lauku sadzīves linam — tās, protams, bija labi dzirdamas, taču brīžam viņas gandrīz meditējošā uzskaņošanās izvērstākam priekšnesumam bija ne visai labi saklausāma. Tādēļ nākamajā rītā pēc koncerta, satiekoties vies¬nīcā Alberts, festivāla rīkotājas Gitas Lanceres un mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža pirmais jautājums bija par telpu, kurā jāmuzicē. Evelīna Petrova: Vispār jau ir tā, ka jebkura veida mūzika pieprasa savu telpu. Vai nu mūzika diktē noteikumus, vai arī otrādi — telpa jzspiež savu. Agrāk es to ļoti pārdzīvoju, ja bija jākoncertē it kā nepiemērotā vietā. Tagad es saprotu, ka jāspēlē jebkur. Manu mūziku nav viegli saprast, taču domāju — kas gribēs, tas sadzirdēs. Mūzikai lābūt pieejamai. Citādi — kurš par to zinās? Kas būs, ja es spēlēšu :ikai speciālos pagrabos? Nezinu. Man liekas, viss ir labi. Kā ir Kaijā — tu ej pa ielu, tev apkārt freskas, kaut kādas skulptūras. Ieej :irgū, un tur Dievmāte ar Jēzus bērniņu. Tas ir normāli, tā ir dzīve. Kāpēc tas viss būtu jāpaslēpj muzejos? Protams, Itālijas saulē šīm ērtībām nekas nedraud. Mēs ziemeļos esam spiesti to visu māks-u slēpt siltās telpās ar īpašu ventilāciju. Tomēr man liekas labi, ja māksla ir ikdienā mums visapkārt. Kāpēc tā būtu jānodala?
Pēc Evelīnas uzstāšanās Sanktpēterburgas koncertzālē Oktjabrjskij copā ar leģendāro Jethro Tull grupas līderis lans Andersons ša¬usmināts un apstulbināts teica, ka Evelīna esot spoža liesma, kas īegaidītā rakursā apspīdējusi folkloras rāmo, drošo ostu un me-:usi izaicinājuma cimdu klasiskajam avangardam, — Frenks Zapa, crustots ar Valkīru un piesātināts ar testosteronu». Spēcīgi teikts, :aču ne melots. Virtuozo akordeona spēli Evelīnas priekšnesumā papildina neticama diapazona un neiedomājamu vokālo paņēmie-IU rotāts dziedājums.
Mūzikas Saule: Kā var tikt pie tādas vokālās tehnikas?


EP: Domāju, ka to nevar iemācīties. Ja to mācās, tas pazūd. Vakar kro-dziņā Kapteiņa Enriko pulkstenis klausījos jūsu Mūzikas akadēmijas meitenes, kas dziedāja kopā ar gruzīniem, un domāju — kā vispār ie-spējams iemācīt kādu dziedāt gruzīnu manierē? Tas vai nu ir, vai nav asinīs. Tev taču ir jāredz tie kalni, jādzird, kā sarunājas gruzīni.Tas miers un dziļums, kas ir viņu dziesmās — to var uzsūkt tikai tajā vidē. MS: Tātad tava balss — tas ir, piemēram, februāris kādā Krievijas lauku ciemā?EP: Nu jā, ir lietas, ko nevar iemācīties. Paldies dievam, es ne mi¬nūti neesmu mācījusies dziedāt. Pietiek jau ar to, ka es pārāk ilgi mācījos spēlēt akordeonu. Ja būtu mācījusies vēl arī dziedāt… MS: Tad kā tu uzzināji, ka tavai balsij ir tādas iespējas? EP: Es meklēju krāsas savai mūzikai. Sākotnēji tās bija kompozīcijas akordeonam. Taču pārāk ilgi klausīties vienu pašu soloinstrumentu -jebkuru instrumentu — ir nogurdinoši. Vajag ar kaut ko atšķaidīt, un balss — tā ir papildu krāsa. Balss ir dabiska. Tā palīdz klausītājam atbrīvoties un nomierina arī mani pašu. Spēlējot akordeonu, es aā saklausu savas kļūdas, jo mūs (es jau teicu, ka pārāk ilgi) mācīja, ka to nevar un šitā nevar. Taču par vokālu es nezinu neko, nezinu, kā pa¬reizi dziedāt, kā nepareizi. Balss palīdz man atbrīvoties uz skatuves-MS: Pēc mūzikas vidusskolas tu iestājies Muzikālās improvizāci jas teātra skolā. Vai tur mācījies improvizēt arī ar balsi? EP: Tajā skolā es iestājos tāpēc, ka gribēju kļūt par aktrisi. Biju no¬lēmusi pārtraukt muzicēt, aizmirst savu garmošku. Taču iznāca tā. ka iestājos kursā, kura vadītājs bija slavenais trompetists Vjačeslavs Gaivoronskis. Viņa iespaidā mēs sākām komponēt, mainījās viedoklis par mūziku. Pats svarīgākais — mēs daudz nodarbojāmies ar ritma jautājumiem (domāju, ka vairumam mūziķu lielākā problēma ir tieši ritms). Daudz kustējāmies, mācījāmies izteikt savus iekšējos impulsus. Tik daudz ko var izteikt ar ķermeni un, jā, arī ar balsi. īpaši, kad gribas spontāni izšaut enerģiju. MS: Vai vari pateikt, kāds ir tavas balss diapazons? EP: Nē, ko tu. Es varu pateikt tikai to, vai balss kļūst augstāka vai zemāka. Tas mainās atkarībā no tā, cik daudz un kā trenējos, īpašpirms koncertiem. Tādos brīžos kļūstu tik saspringta, ka balss izda¬ra tādus brīnumus! No dziedāšanas pareizības viedokļa tas laikam; ir briesmīgi. Dziedātāji, kas mani klausījušies, vairākkārt teikuši, ka tā taču nevar, ka es sabojāšot balss saites galīgi un pavisam. Ko esļ varu sabojāt, ja es nezinu, ko es varu sabojāt?! Tās visas problēmas taču ir tikai mums galvā.


MS: Kā tu bērnībā tiki pie akordeona spēlēšanas? EP: Man ļoti patika spēlēt klavierēs. Pēc skolas es gāju pie drau-dzenītes un skatījos, kā viņa spēlē klavieres. Pazudu cauriem vaka¬riem. Pēc tam mamma kaut kā uzzināja to, taču bija par vēlu sākt nopietni mācīties spēlēt klavieres. Man bija jau 12 gadu. Tiku pie akordeona. It kā jau daudz kas līdzīgs klavierēm. MS: Jā, tikai vajadzīga pamatīga koordinācija. EP: Nu, kas tad tur, uz vienu pusi vai otru. Man galvenais bija taus¬tiņi. Maģiska pievilcība. Baltā un melnā apvienojums. Tā patīkamā pieskaršanās sajūta. MS: īstenībā akordeons sniedz tik daudz iespēju, es domāju, tīri
ļ tehniski.
EP: Nav jau tik svarīgi — akordeons vai cits instruments. Ja tevī ir mūzika, kas laužas ārā, tā izlauzīsies arī tad, ja tu spēlēsi, nezinu,
i marakasus. Tu vari vienkārši stāvēt, un būs redzams, ka kaut kas notiek, ka tā ir performance.
MS: Vai sapnis par teātri izgaisa?
EP: Pareizāk būtu teikt, izgaisa sapnis redzēt sevi teātrī. Nezinu, man nav nekā nopietna, ko teikt par šo jautājumu. Jaunībā kaut kā liekas, ka viss tā viegli. Tagad es laikam vairāk nemīlu teātri nekā mīlu.
MS: Kā pēc teātra skolas nāca ideja iestāties konservatorijā?
EP: Vajadzēja izvēlēties. Teātra skolā es sapratu, ka mēs ne īsti ar; mūziku nodarbojamies, ne īsti ar teātri. Plaisa starp abiem. MS: Cits teiktu, ka tā ir ideālā sintēze, nevis plaisa. EP: Nē, nē, es sapratu, ka tas ir tikai tāds eksperiments — galu galā nezināsi, ko ar šo eksperimentu iesākt. Mums nebija speciāla teātra, nebija speciāli sagatavotu pedagogu. Gaivoronskis jau nav īsti no šis pasaules.


Mēs nezinājām, kas būsim pēc skolas beigšanas, kur meklēsim darbu? Protams, mācīties bija interesanti. Tas bija pilnīgi plānprātīgs laiks. Šodien viņš saka vienu, rīt pavisam ko citu. Mēs sēžam, mutes vaļā — un ko? Atnāk un sāk mums pēkšņi par budismu stāstīt. Tad par pareizticību. Vienudien atnāk mūks un mēs medi¬tējam. Citudien viņš paņem stabuli un mēs visi dejojam. Tas haosa stāvoklis, protams, ir kolosāls. Taču pēc tam tu apjēdz, ka īsti nesa¬proti, kas esi, kur esi… Tāpēc es sapratu, ka man jāizvēlas — vai nues kļūstu par aktrisi, vai par mūziķi. Slava (Gaivoronskis — red. piez.) to lieliski saprata, viņš pat palīdzēja man iestāties konservatorijā. MS: Vai nebija tā, ka konservatorijā tev viss jau bija puslīdz zi-āms par akordeonu un tu tur vienkārši pavadīji laiku? EP: Jā, šķiet, ka tev taisnība. Pirms divām dienām es spēlēju kādā klubā Florencē, pie manis pienāca jauns puika akordeonists un tei¬ca, ka es laikam neesmu Pēterburgā studējusi, man neesot krievu skolas. Interesanti, es nekad nebiju aizdomājusies, vai man ir krie¬vu vai kāda cita skola. Tas puisis saka — kad pie mums atbrauc krie¬vi, viņi ļoti ātri spēlē apjomīgus, grandiozus gabalus. Nu, tas ir tā, kā Pēterburgā ar mašīnām brauc — svarīgi, lai citi novērtētu, kāds tev tanks un cik ātri tu vari pabraukt. Un tad es atcerējos, ka studiju laikā man patiešām bija problēmas ar šitādu mūziku. Ne jau tā, ka es nevarētu nospēlēt — es neredzēju vajadzību. Cik tur vajag darba ieguldīt, lai iemācītos tādu 12 minūšu garu skaņdarbu ar baigo kul¬mināciju un bezgalīgām trīsdesmrtdivdaļnotīm! Kā vārdā? Ne man dvēselē kaut kas paliek, ne klausītājam. Kā var klausītājam palikt, ja man pašai tur nekā nav! Konservatorijā es patiešām slikti mācījos. Negribīgi kāpu uz skatuves. MS:Taču tas ir pagājis…
EP: …jā, tas ir pagājis, taču bailes pirms iziešanas uz skatuves maz¬liet vēl palikušas. Nu jā, un tad palīdz balss. MS: Kad tu sāki komponēt? Skolā?
EP:Nē, nē, tas bija studiju laikā improvizācijas teātra skolā… Oi… Nē, tev patfešām taisnība. Es mācījos mūzikas skolā un kādā kon-certā nospēlēju divus savus gabaliņus. Man teica — tev jākomponē, kā tad tu tā tagad… MS:Tās bija miniatūras?
EP: Es taču neatceros, polkas kaut kādas, vai… Sēdēju pie vecmā¬miņas laukos un spēlēju umcacā, umcacā. Pats galvenais lepnums, ka pierakstīju notis!


MS: Tagad tu komponē visai sarežģītu mūziku. Turklāt tādu, ko vari nospēlēt tikai pati, neviens cits.
EP: Nospēlēt jau varētu arī cits, taču tā būtu arī cita mūzika. Pa-matmotīvi man ir pierakstīti, taču ir nianses, ko nevar pierakstīt. MS:Tu raksti ļoti krievisku mūziku. Vai īpaši interesējies par krievu tradicionālo mūzikas kultūru?EP: Man ir interese par jebkuru mūziku, ja tā kustina sirdi, emo¬cionāli aizskar. Apbrīnoju un dievinu Serjožu Starostinu — kā viņš braukā pa Krievijas laukiem, kā mīl visas tās večiņas, kā sarunājas ar viņām, kā veido raidījumus par viņām. Viņš ir liels cilvēks. Ar mani ir citādi — es neesmu folkloras pētniece. Man negribas braukt pie večiņām, man tas neko nedod.-Gluži otrādi — es pat baidos, ka tas, ko dzirdētu no viņām, varētu būt pretrunā ar manām sajūtām. MS: Un tomēr — vakar pēc tava koncerta daudzi teica, ak, cik viņai tā mūzika sulīgi krieviska!
EP: Man ļoti patīk braukt uz laukiem, patīk būt dabā. Bērnībā es daudz dzīvoju laukos. Varbūt manā mūzikā tagad parādās atmiņas par cilvēkiem, ko tolaik sastapu, par garajām rindām pie veikala, kā ciema tantiņas tērgāja, mēs taču visi tur bijām tā kā vienā lielā saimē. Krieviskais… Nezinu, varbūt tas ir tāds liels emocionālais haoss: te tu esi labs, nākamajā mirklī atkal slikts, te visi kopā uz veikalu, te katrs savā kaktā, te visi sakaujas, te atkal sabučojas — to visu var redzēt jebkurā Krievijas ciemā. MS: Kādu tautu etniskā mūzika tev patīk?
EP:Man patīk dziļās kultūras — gruzīni, bulgāri… Nu jā, vecmāmi¬ņa man ir gruzīniete un vectētiņš bulgārs. Varbūt šīs saknes parā¬dās arī manā mūzikā. Piemēram, ritmi. MS: Jā, tavi ritmi nav vienkārši. Stravinskis, tā teikt, atpūšas. EP: Nu, kas tad tur sarežģīts! Piecas, septiņas, divas, vienpadsmit ceturtdaļas…
MS: Vai pie taviem iedvesmas avotiem pieder arī t. s. klasiskās mūzikas klausīšanās?
EP: Jā, labā atskaņojumā. Ļoti patīk Svjatoslavs Rihters. Cik izcili viņš izjūt emocionalitātes un atsvešinātības robežu romantiskajā mūzikā! Kā mēs esam pieraduši dzirdēt Čaikovski un Rahmaņino-vu, un kā viņš spēlē — mierīgi, ar cieņu. Skudriņas skrien, un tu domā — cik skaisti.
MS: Liekas zīmīgi, ka tu uzsver nevis mūzikas materiāla nozīmī¬gumu, bet interpretācijas svarīgumu.


EP: Arī pati savā priekšnesumā es taču mainos atkarībā no zāles, no garastāvokļa. Klausītāji redz katru manas mīmikas niansi — dažkārt sanāk kluss un mierīgs priekšnesums, citkārt mēs aizraujamies ugu¬ņojošā karnevālā. Ir dienas, kad mani ļoti grūti uzkurināt sevi, lai ietu publikas priekšā. Ciklā Gads (Year’s Cycle, akordeonam un balsij, cikls izdots tvartā, tā fragmenti skanēja Rīgas koncertā — red. piez.) ir daudz manu dzīves vērojumu. Tās ir tik saasinātas sajūtas uz skatuves -atcerēties bērnību, piemēram, ak kungs! Nav jau tā, ka es dzīvoju šajās sajūtās. Tā ir kā kartīte, kuru es cenšos uzzīmēt uz skatuves.

Rīgas lidostā Evelīnu gaidīja pārsteigums — bagāža (arī speciāli Rīgas koncertam pašūtā jaunā kleita) no Milānas bija aizbraukusi citā virzienā. Festivāla Porta rīkotājas aizdeva Evelīnai kura svār¬kus, kura cimdus. Mēteli galu galā, jo bija auksti. Ne tā kā Toskānā, kur Evelīna patlaban dzīvo. Vai Londonā, uz kuru Evelīna devās, lai nedēļu pēc festivāla Porta uzstātos Londonas džeza festivālā South Bank Centrē karalienes Elizabetes zālē ar rumāņu vijolnieku Alek¬sandru Balanesku, kuru pazīstam kā Balanesku kvarteta izveido¬tāju. Kas zina — ja būtu vieglāks prāts, varbūt tā arī atmestu daudz kam ar roku un palaikam sekotu Evelīnai Petrovai apkārt pasaulei. Viņas koncerti ir spēcīgs enerģijas avots.

Orests Silabriedis, Mūzikas Saule




Evelina Petrova and Roberto Dani
Part of the project "Mirrors. Dedication to Andrey Tarkovsky"
Fornacepasquinuci gallery, Italy 2014



Two fragments
(Lullaby, Round-Dance)



Evelina Petrova and Alexander Balanesku. Video from Ethnomechanica world music festival 2009 in Saint-Petersburg.

Previous concerts

© 2012—2020 Evelina Petrova